Sensenajos laikos dzīvoja kāds nabadzīgs vīrs. Daudzkārt viņam nācās neēdušam likties gulēt. Reiz viņš iet pa mežu un prāto, cik gan labi būtu, ja vispār nevajadzētu ēst. Pēkšņi ierauga priekšā sirmu vecīti:

— Ja tu, dēliņ, gribi, lai tev nevajadzētu ēst, tad apej trīsreiz apkārt tam krūmam. Tev nekad vairs negribēsies ēst.

Nabadzīgais vīrs paklausīja vecīti, apgāja trīsreiz ap krūmu un mierīgs devās uz savu sētu. Kopš tās reizes viņam vairs negribējās ēst. Ar laiku viņš kļuva turīgs, ēdiena galdā bija diezgan, ēst tomēr negribējās.

Aiziet vīrs pie kaimiņiem ciemos. Visi viesi ēd, dzer, mielojas, bet šis tikai sēž un skatās, ne kumoss nelien mutē. Ar laiku viņam tāda dzīve galīgi apnika.

Reiz viņš iet atkal pa mežu un skumīgs savā nodabā prāto, sak, cik gan labi tagad būtu, ja varētu ar gardu muti ēst!

Tikko viņš tā nodomā, pēkšņi redz: priekšā stāv vecītis. Tas vaicā:

— Kāpēc tu, dēliņ, tāds skumīgs?

Re, kāda liksta, — vīrs saka, — tagad man gribētos ēst tāpat kā citiem cilvēkiem!

Ko tad bēdāt? Apej trīsreiz ap šo krūmu, tūdaļ sagribēsies ēst.

Vīrs tā arī izdara. Un tūliņ viņam gribas ēst. Pārnācis sētā, viņš jau pa gabalu sauc:

Siev, nes ēst! Bet sieva atbild:

Ko tad es tev nesīšu! Klēts tukša kā izslaucīta!