Grozgalvis ielaidies sētā, kur gani patlaban durvju priekšā ēduši azaidu.

Saimniece bijusi skopa un nav pielējusi putrai pienu. Gani ēduši, ēduši un vienā brīdī pēkšņi korī sākuši aurēt:

— Piena, piena! Piena putrai!

Grozgalvis to iegaumējis un gribējis jau aizlaisties, bet vēl pamanījis, ka saimnieks namā dara alu. Kamēr grozgalvis vērojis vīru darām alu, atnācis kaimiņš un vaicājis: — Kam to alu dari?

— Rīt Miķeļi! — saimnieks atbildējis.

Un grozgalvis iegaumējis arī šos vārdus. Tāpēc grozgalvim vēl šodien divas dziesmas. Pavasarī viņš sauc: «Piena, piena! Piena putrai!» Rudenī atgādina: «Rīt Miķeļi, rīt Miķeļi!»