Sensenajos laikos, kad dievs tikko radījis zemi, viņam atgadījies pirmais negadījums: zemes iznācis vairāk, nekā vēlējies.  Nu radītājam bijušas lielas rūpes un bēdas: kur lieko zemi likt? Kamēr dievs tā gudrojis un lauzījis galvu, pienācis klāt ezis un vaicājis:

— Ko tu, dieviņ, tā prāto? Kāpēc esi pieri saraucis?

Dievs nu šim izstāsta savu likstu, ka zemes sanācis vairāk, nekā vajadzīgs. Tad ezis sacījis:

Šai lietā es tev varu dot labu padomu.

Nu, nu? — Dievs priecīgi iesaucies. — Kādu tad?

— Roc zemi vienā vietā un izrakto ber citā vietā kaudzēs.

Dievs darījis pēc eža gudrā padoma. Tā izraktajās vietās radušās jūras, bet uzbērtajās — kalni. Pabeidzis darbu, dievs sacījis ezim:

— Par gudro padomu gribu tevi atalgot. Došu tev zelta spalvu kažokam.

Ezis atbildējis:

— Neesmu tik lepns kā tu un nevēlos tādu greznību. Dod man kažoku nevis ar zelta spalvām, bet ar kaula adatām. Tas mani pasargās no ienaidniekiem.

Dievs nobrīnījies par eža gudrību un iedevis viņam kažoku ar kaula adatām.

To ezis valkā vēl šobaltdien.