Irbe jau rīta agrumā ielaidusies dārzā un gaidījusi, kad nāks meitas un sāks dziedāt. Taču tajās mājās dziesmas skanējušas visai reti, jo saimniece bijusi barga, barga, un tad jau meitas, protams, nedzied.

Tā arī torīt — maza, maza gaismiņa, bet saimniece jau izdzinusi meitas dārzā kāpostus ņemt. Meitas ņēmušas itin klusi, neviena nerunājusi. Tikai nažu griezieni šņirkstējuši: «šņirks, cirks! šņirks, cirks!»

Šīs skaņas irbe tad arī paņēmusi par savu dziesmu:

— šņirks, cirks! šņirks, cirks!

Tā viņa dzied vēl šodien.