Senajos brīnumu laikos vārna un lapsa dzīvojušas vislielākajā draudzībā. Reiz lapsa ar skaudību nolūkojusies vārnas lidojumā un teikusi:

— Lūdzama, mās, iemāci arī mani lidināties pa gaisu!

Vārna ar mieru. Sākusi mācīt. Rādījusi, kā jācilā spārni. Lapsa centīgi cilājusi ķepas, staipījusi kaklu, vēzējusi asti, taču nekādi nav varējusi pacelties gaisā. Nu abas gudrojušas, ko darīt. Beidzot nolēmušas, ka jāatrod tāda vieta, kur lapsa varētu labi augstu pakāpties, lai sāktu lidojumu. Lapsai drīz padoms rokā:

— Eku, pļavā šķūnis! Zemnieki vakar tajā saveda sienu un kāpnes ir pametuši pieslietas pie lūkas.

Domāts — darīts. Vārna pirmā uzlaižas uz lūkas malas, no turienes — šķūņa korē un sauc:

— Var-rēs laisties, var-rēs! Rāpies tikai kor-rē!

Lapsa uzrāpusies pa kāpnēm līdz lūkai, no turienes uzkūņojusies jumta korē un sagatavojusies lidienam. Vārna izpletusi spārnus un uzsaukusi:

— Tur-ries rindā! Tur-ries rindā!

Un laidusies lidu. Lapsa šai pakaļ. Pirmajā brīdī tik brangi lēkusi uz priekšu, ka gandrīz panākusi vārnu. Bet tūdaļ arī sajutusi, ka krīt lejup. Krītot gan visādi grozījusies un vicinājusi gan asti, gan ķepas, tomēr — plauks! — gan uz celma. Nežēlīgi sasitusies. Ilgi gulējusi kā beigta, nejaudājusi ne pakustēt. Pēdīgi ar mokām uzcēlusies un nostājusies uz visām četrām.

«Laimīgi gan nokritu! Liekas, visi locekļi vēl klāt.»

Mēģinājusi kustināt asti. Nekā! Ne celt, ne vēzēt, tā bijusi atlauzta. Kopš tās reizes lapsas draudzība ar vārnu bijusi vējā. Lapsa nodomājusi:

«Laikam jau vārna ar viltu uzmānīja mani šķūņa korē! Gribēja, lai es laužu kaklu!»