Putniem sākumā nav bijis dziesmu. Tad tie devušies pie cilvēkiem mācīties dziedāt. Dažs laidies sētā pie saimniecēm, dažs tīrumā pie arājiem, kur nu kurais cerējis dzirdēt jaukāku dziesmu. Vārna laidusies uz kādām mājām. Līdzko ielaidusies sētā, dzird, ka saimniece bar bērnu, kas nolaizījis no maizes biezpienu, bet maizi neēd. Saimniece bārusies, teikdama:

— Kārs, kārs! Tu esi kārs! Ēd taču maizīti arī!

Vārna priecīgi steigusies projām, jo domājusi, ka nu mākot visskaistāko meldiņu. Ieraudzījusi ceļmalā nokaltušu bērzu, uzmetusies uz zara un sākusi dziedāt:

— Kārs, kārs, tu esi kārs!

Šo dziesmu vārna dzied vēl šodien.

Arī bezdelīga meklējusi dziesmu kādā sētā. Un gadījies tā, ka viņa ielaidusies izraudzītajās mājās tad, kad namamāte pašlaik aizgājusi pavadīt ciemiņus. Bērni palikuši mājās vieni. Nu tie uzdūruši uz iesma gaļu un cepuši krāsnī, ka tauki vien čurkstējuši ugunī. Kad māte pārnākusi, bezdelīga steigusies tai stāstīt par bērnu nedarbiem. Uzmetusies uz sētas mieta un saukusi:

«Kamēr māte viesus vada,

Tikmēr bērni gaļu cep.

Iztek tauki ugunī — Vidžu, vidžu, cirks!»

Māte nu bērnus sarājusi. Tas bezdelīgai bijis pa prātam, jo bērni iepriekšējā dienā draiskodamies nogāzuši viņas ligzdu. Kopš tā laika bezdelīga arvien stāsta mātēm par bērnu nedarbiem.

Dzeguze aizlaidusies pie arāja un teikusi, lai šis dziedot. Arājs bijis vecs un kurls un nav lāgā dzirdējis. Viņš vaicājis:

— Ko, ko tu sacīji?

Dzeguze atkārtojusi, ka vēloties, lai šis uzdziedot. Taču arājs tomēr nav sadzirdējis, pielicis roku pie auss un uzsaucis:

— Ko, ko tu teici? Saki skaidrāk!

Dzeguze sadusmojusies un laidusies projām, mēdīdama vecīti:

— Kū-kū! Kū-kū!

Tā viņa mēdās vēl šodien.

Cielaviņa aizlaidusies pie kāda cita arāja, kautri nometusies tam uz muguras un gaidījusi, kad šis sākšot dziedāt. Arājs bijis jauns puisis un, iedams aiz arkla, bieži dziedājis. Bet šodien arājam dziediens nenācis ne prātā. Puisis soļojis aiz arkla drūms un saīdzis, jo viņam bijis jāar ābolinājs, arkls nemitīgi jāvelk ārā no velēnas, lai notīrītu saknes, kas tam pielipušas. Cielaviņa klausījusies, klausījusies, bet nav dzirdējusi puisi dziedam. Vienīgi arkls dīvaini čirkstējis, kad arājs tam grūdis nost saknes. Cielaviņa laidusies projām un mēģinājusi puisi atdarināt. Gājusi gāzelēdamās kā arājs vagā un pa reizei iečirkstējusies kā arkls. Svētelis skatījies un smējies, uz vienas kājas stāvēdams. Cielaviņa noskaitusies un teikusi:

— Ko tu smejies? Tā ir mana dziesma!

Kopš tās reizes cielaviņa arvien tā staigā, gāzelēdamās no vienas kājas uz otru un reizi pa reizei iečirkstēdamās.

Lakstīgala aizlaidusies pie dziedātājas ganu meitas un palīdzējusi tai lopus ganīt, lūgdamās, lai tikai šī nu dziedot.

Ganu meitai tas labi paticis. Viņa dziedājusi visu cēlienu, un lakstīgala klausījusies. Tādēļ nav jābrīnās, ka lakstīgala prot tik jauki dziedāt. Vēlāk lakstīgala noklausījusies sievas sarunu ar vīru, kurš tirgū nopircis klibu zirgu. Saruna lakstīgalai tik ļoti iepatikusies, ka viņa arī to paņēmusi sev par dziesmu. Tā viņa dzied vēl šodien:

«Kur bij, kur bij?

Tirgū, tirgū.

Ko pirk', ko pirk'?

Zirgu, zirgu.

Cik nodev', cik nodev'?

Ort, ort, ort.

Kāds bij, kāds bij?

Klibs, klibs, klibs.»

Strazds laidies pie puišiem pieguļā. Bet puiši tikai svilpējuši. Ņēmuši un izsvilpējuši visas dziesmas pēc kārtas. Strazdam tas gluži labi paticis. Viņš sācis svilpēt līdzi. Svilpējis, svilpējis, kamēr iemācījies. Kopš tās reizes strazds visas dziesmas izsvilpē. Un ar puišiem ļoti sadraudzējies. Tie vēl tagad atceras seno draudzību un pavasaros uztaisa strazdiem mājīgus būrīšus.

Arī ķīvīte iemācījusies dziedāt. Bet kādreiz no Rīgas atlaidusies žagata un stāstījusi, ka strazda un lakstīgalas dziesmas visa Rīga slavējot.

Un manas dziesmas ne?

Tavas — ne. Tevi pat nepiemin.

Ķīvīte par to ļoti noskumusi un sacījusi:

— Ja manu vārdu neviens nepiemin, tad minēšu to pati un arvien saukšu: «Ķī-īvīt, ķī-īvīt.»

To viņa dara vēl šodien.

Balodis nolaidies kādā sētā, kur zemnieks patlaban taisījis ragavas. Tajā brīdī pagalmā ienācis arī kaimiņš aicināt sābri kūmās. Kaimiņš padevis dievpalīgu un teicis:

Kūm, kūm, ko tu tur darini?

Vai tad tu pats nesaproti? — zemnieks atteicis.

Saprotu, saprotu! Kūmam ragavas taisi.

Balodis teikto pa ausu galam padzirdējis, steidzies projām un dziedājis vienā gabalā:

— Kūm, kūm, ko tu tur darini? — Protu, protu! — Kūm, kūm, ko tu tur darini? — Protu, protu!

Citreiz balodis piedējis pilnu ligzdu olu, bet irbei bijušas tikai divas vien. Tomēr viņa pierunājusi balodi — un viņi olas samainījuši. Vēlāk, redzēdams, ka irbe viņu piekrāpusi, balodis sācis vaimanāt:

«Sasodītā irbe! Viltniece lielā! Man bij trīs pūri olu piedēts, Irbei tikai divas vien!»

No tā laika balodim ligzdā tikai divas olas un vienmēr tāda dziesma.