Reiz dievs biešu dobē mīcījis mālus un pa jokam uztai-.sījis cilvēku ar vienu aci, vienu ausi, vienu roku un vienu kāju, sacīdams:

— Labu redzēt, labu dzirdēt, labu darīt un labus ceļus staigāt! Un nolicies diendusā pēc grūtā darba.

Velns nav gribējis atpalikt, pielavījies pie dieva darinājuma un ielicis cilvēkam otru aci, pielicis otru ausi, otru roku un otru kāju, smīnēdams:

— Ļaunu redzēt, ļaunu dzirdēt, ļaunu darīt un ļaunus ceļus staigāt!

Un aizskrējis pekles kambaros.

Dievs pamodies, izstaipījis kaulus, iepūtis cilvēkam dzīvību un aizlaidis savu radījumu pasaulē.

Tā radies cilvēks. Ne visai labs, ne visai ļauns. Vēlāk dievs redzējis, ka cilvēku vēl nepietiek. Ko darīt?

Ilgi negudrodams, paņēmis sieku ābolu, pārgriezis katru ābolu uz pusēm un izkaisījis visas puses pa zemi, pārvērzdams tās par cilvēkiem.

Un reizē sacījis:

— Katrs lai meklē savu otro pusi!

Tā cilvēki vēl šodien meklē ikviens savu otro pusi. Un, kas ir no viena ābola, dzīvo saticīgi, bet tie cilvēki, kas nav no viena ābola, strīdas un plēšas.