Vilks nedrīkstot ēst iejūgtu zirgu.

Senajos laikos reiz gadījies, ka vilks bijis briesmīgi izsalcis. Klimtis pa krūmiem un prātojis kaut vai zaķi satikt. Pēdīgi iztālēm ieraudzījis zirgu — un bijis ļoti priecīgs. Bet ak tavu postu! Kad pielingojis klāt, redzējis, ka zirgs iejūgts.

Vilks gan gribējis doties tālāk, bet vēders tik briesmīgi kaucis, ka nekā vairs apmānīt. Vilks nopurinājis asti un meties tam pašam iejūgtajam zirgam virsū. Taču nepaguvis zirgam ne ciskā iekost, kad tas ar visiem ratiem un ilksī aizķērušos vilku parauts debešos.

Kopš tā laika zirgs un rati palikuši tur augšā. Zirgu gan neredzot, jo tas esot bijis melns. Bet rati esot redzami. Un tie esot greizi, jo zirgs no vilka sabijies un sagriezies pār ilksi.

Bet kas noticis ar vilku?

Vilks jau pie pirmā padebeša atrāvies un laimīgi nokritis zemē. Taču tik briesmīgi sasities, ka ilgi neesot varējis kaulus ielocīt. Beigās atžirbis gan un nosolījies turēt svētu senču likumu — nekad neēst iejūgtu zirgu.