Reiz dievs aiz gara laika iegriezies pie ciema kalēja un licis uzkalt apaļu ripu. Kalējs uzkalis. Dievs iegrūdis ripu vēlreiz ēzē, lai nokaist ugunīgā zelta krāsā, tad izgājis laukā uz pakalna un pakāris pie debesīm.

Tā radusies saule.

Tas noticis tajos aizlaikos, kad dievs ar velnu vēl sadzīvojuši itin draudzīgi. Gājuši viens pie otra ciemos. Reiz, kaimiņos pie velna ciemodamies, dievs no elles mielasta dziras maķenīt piereibis un sācis lielīties, ka šim debesīs esot pilna klēts labības un ugunīgs zelta spīdeklis pie paspārnes.

Velns arī stāstījis par savu bagātību. Šim esot spoža sudraba sakta un vesela riekša greznu pērļu.

Dievs aizgājis līdzi uz velna klēti un prasījis, lai dodot šim tos dārgumus pacilāt, vai tie esot arī smagi. Velns atļāvis. Dievs paņēmis sudraba saktu labajā rokā, pērļu riekšu kreisajā un — kā sviedis, tā uzsviedis blakus saulei debesīs.

Tā radies mēness un zvaigznes.