Iesākumā cilvēkiem uguns nav bijis. Velnam gan elles kalve kurējusies dienu un nakti, bet tur zvirbulis par sargu. Kā tiksi tam garām? Sūtījuši visādus putnus un zvērus, lai uzzina, kā uguns iegūstama, bet nevienam nav izdevies iekļūt elles kalvē. Beidzot bezdelīgai laimējies. Tā iespurgusi gar jumta čukuru un noskatījusies, kā velns uguni šķiļ. Taču aiz liela prieka nav jaudājusi ciest klusu un iečivinājusies:

- Zinu. zinu! Tēraudā un akmenī! Tēraudā un akmenī!

Velns nu meties bezdelīgu ķert, sagrābis ar nokaitētām knaiblēm un nosvilinājis tai sarkanu pakakli. Bezdelīgai tomēr laimējies izsprukt pa caurumu jumta čukurā. Velns saucis:

- Zvirbul, virbul, ķer to zagli! Zvirbulis tūdaļ dzinies bezdelīgai pakaļ, bet kur tu žiglo, naigo panāksi! Astes galu vien saķēris, izrāvis robu.

Kopš tiem laikiem bezdelīgai sarkana krūteža un šķērēta aste. Toties cilvēki uzzinājuši, ka uguns šķiļama tēraudā un akmenī. Bet bezdelīga ar zvirbuli nevar un nevar salīgt mieru. Kur gadījies, kur ne, zvirbulis arvien uzsauc bezdelīgai:

- Udž, udž, udžuns zagle! 

Šī atkal, zvirbuli kaitinādama, atsaucas:

- Saki skaidri, saki skaidri! Nemāk skaidri izsacīt!