Zirneklis reiz noskatījies, ka Ganu Jancis, nevīžīgi ņemdams maizi no kules, nobirdina zemē drupačas. Un sunim maizes kumosu pasviež pa roku galam, nevērodams, kurtas nokrīt.

«Pag, pag,» zirneklis nodomājis, «es tevi nosūdzēšu dievam, tad tu dabūsi sukas!»

Un tajā pašā dienā uzrāpies debesīs. Ganu Jancis dienvidū, vīzēm lūkus plēsdams, nejauši uzgājis diegu, kas nokarājies no debesīm līdz pašai zemei un bijis no vienas vietas nosiets ar mezgliem. Ilgi negudrodams, Ganu Jancis kāpis augšā. Sak, pa dienasvidu jāpaskatās, kas tur debesu valstībā notiek. Kāpis līdz launaga laikam — nav vēl ticis ne līdz padebešiem. Paskatījies lejup — redz, ka saimniece pati dzen raibaļas ganos. Tās izskatās mazas kā dievgosniņas.

«Nu gan vakarā mani rās!» Jancim iešāvies prātā.

Taču viņš kāpis vien augstāk. Jo īsts vīrs sāktu darbu allaž noved galā. Kāpis līdz vakaram. Kāpis pa nakts melnumu, kāpis visu nākamo dienu — beidzot izrāpies cauri padebešiem. Tur bijis gauži auksts. Ko nu? Jātaisās uz naktsguļu, miegs nāk virsū kā ūdens, jo iepriekšējā naktī nav ne acs aizvērta, bet virs padebešiem tāds sala laiks, ka nagi sprāgst pušu. Par laimi, svārku atlokā sataustījis iespraustu koka adatiņu. Izvilcis ķešas nazi, saskaldījis koka adatiņu malkā un uzkurinājis uguni. Pagriezis vienu sānu, pagriezis otru, krietni sasildījies un licies uz auss. Labi izgulējies, brokastīs apēdis zirni, kas viļājies gana kulē, un kāpis tālāk. Jau priekš pusdienas ticis galā.

Uzkāpis debesīs, piegājis pie debesu tēva durvīm, grasījies jau klauvēt, kad pēkšņi dzird raibā zirnekļa balsi. Tā paša, kas ik rītus audis savus tīklus visos ganību ceros un cinājos. Sācis ieklausīties — un noprot, ka zirneklis šo apsūdz. Ganu Jancis, saka, nicinot dieva svētību. Ņemdams maizi no kules, birdinot drupačas zemē. Un, kad dodot maizes kumosu sunim, sviestin pasviežot to pa roku galam, vai tur sūnains cinis vai rasota zāle.

Jā, — dievs norūcis, — tas nav labi! Vajadzēs ganu saukt pie bikts, ja viņš tīšuprāt nievā dieva dāvanu.

Kas to teica, ka tīšuprāt, — Jancis iesaucies un drāzies pa durvīm iekšā. — Zirneklim jau viegli runāt, savā tīmekļu šūpulī gulšņājot! Lai pamēģina pats ēst brokastis uz purva ciņa! Galda jau ganībās nav! Tad arī nobirst daža drupača sūnās, putniņiem par barību. Un sunim jau nekā citādi nevar barību pasniegt, kā vienīgi nometot zemē. Zeme — suņa galds!

— Ganam taisnība, — dievs sacījis.

Un ieplājis zirneklim vieglītiņām pa kūkumu, lai citreiz ar tādām blēņām debesīs nekāpjot. Zirneklis nokritis zemē — un taisni augšpēdu! Ilgi nevarējis piecelties. Kopš tās reizes dabūjis kumpu muguru.

Bet Ganu Jancis izciemojies pa debess mājām un svilpodams nošļūcis pa virvi lejā.