Sirmā senatnē koki runājuši gluži kā cilvēki. Tad gan bijis posts! Ļaudis nevarējuši nekā tikt pie malkas: tikko grasījušies cirst, koks lūdzies tik žēli, ka pat bārdainiem vīriem asaras sākušas tecēt.

Reiz kādai zemnieka sievai piedzimis bērns. Un bijis tik spalgs sala laiks, ka ar bērnu nekur glābties. Cita nekā — vīrs iet uz mežu malku cirst, lai izkurinātu krāsni. Vai tad nu ļaus bērnam nosalt! Vīrs pieiet pie kāda koka, atvēzējas: cirtīs nost. Koks sāk lūgties:

— Necērt mani, es vēl jauns, gribas padzīvot! Ej cērt to veco stumbeņu!

Vīrs iet pie vecā koka. Tas tāpat:

— Necērt mani! Kas tev no manis būs? Esmu vecs, vidus man jau tukšs! Cik tev no manis tās malkas tiks? Labāk ej tur — pie tā līkā koka, tas jau tāpat nekam neder!

Vīrs aiziet pie līkā koka, bet arī tas sāk lūgties:

— Necērt nu mani! Kas tev no manis tiks? Esmu līks un sīksts, ne varēsi vezumā iekraut, ne pušu pārplēst. Ej labāk tur pie tā slaidā!

Vīrs iet pie slaidā. Tas jau iztālēm sauc:

— Necērt vēl mani! Kad paaugšos, no manis iznāks labs lietas koks! Cērt, re, krūmus grāvmalī, ar tiem var gluži labi kurināt krāsni!

Neko darīt! Bērns salst, malku nevar dabūt, jācērt tie paši krūmi. Vīrs tā arī darījis. Aizstiepis mājās nastu žagaru, tie deguši krāsnī pīkstēdami. Citreiz kāds mantkārīgs vīrs iegājis mežā un gribējis cirst liepu. Liepa sacījusi:

Necērt mani. Es pataisīšu tevi, par ko vien tu gribēsi!

Vīrs teicis:

Labi. Pataisi mani par kungu!

Liepa pataisījusi šo par lepnu kungu. Taču pēc kāda laika vīram apnicis būt par kungu. Sācis klusībā sūkstīties, ka par maz no liepas prasījis. Gājis atkal uz mežu un grasījies cirst liepu. Liepa atkal lūgusies, sacīdama:

Necērt mani. Es pataisīšu tevi, par ko vien tu gribēsi!

Vīrs teicis:

Pataisi mani par karali!

Liepa pataisījusi nesātīgo vīru par karali. Taču drīz arī karaļa gods viņam šķitis par sīku. Vīrs atkal devies uz mežu un grasījies cirst liepu. Liepa lūgusies, sacīdama:

Necērt mani! Es pataisīšu tevi, par ko vien tu gribēsi!

Vīrs teicis:

Pataisi mani par visu mežu dievu!

Liepa sacījusi:

— Meties zemē četrrāpus, tad es pataisīšu tevi par visu mežu dievu!

Vīrs nometies četrrāpus — tajā pašā brīdī apaudzis ar spalvu un pārvērties par lāci.

Bet kādreiz mežā iegājis visai negants malkas cirtējs Tas neieklausījies nekādās koku žēlabās un cirtis tikai nost. Kad vairs nevarējis izturēt, tad aizbāzis ausis ar sūnām un gāzis koku pēc koka. Koki par tādu cirtēja negantumu ļoti sašutuši un pēkšņi sagāzusies tam virsū. Negantais cirtējs gan bijis beigts, taču arī koki vairs nevarējuši piecelties. Palikuši guļam un zaudējuši valodu. Atnākuši citi vīri, sacirtusi guļošos kokus, izdedzinājuši līdumu, uzaruši zemi un iesējuši labību.

Mežs, valodu zaudējis, klusēdams nolūkojies cilvēku darbā un devis tam savu svētību, sargādams druvu no sausuma un vējiem.