Senajos laikos reiz sanākušas kopā visas zivis un nolēmušas ievēlēt zivju ķēniņieni. Norunājušas, ka ķēniņienes kroni iegūs tā zivs, kura pratīs visveiklāk peldēt.

Plekste tad iesaukusies:

— Man vēl jāaiztek mājās. Es gribu uz tām sacīkstēm uzsiet jaunu priekšautu.

Kad plekste atkal atnākusi, švītīgi gorīdamās savā jaunajā priekšautā, sacensības jau beigušās un asaris teicis:

— Siļķe ieguva ķēniņienes kroni.

Plekste tad saviebusi šķību muti un nicīgi vaicājusi:

— Vai tad siļķe arī ir zivs?

Tajā brīdī par godu jaunajai ķēniņienei pār jūru nograndis pērkons — un plekstei mute palikusi saviebta. Tā vēl šobaltdien plekstei šķība mute.