Reiz kādam zemniekam pie ezera bijuši iesēti zirņi. Zirņus aptikušas meža zosis. Ik rītu ar pirmo ausmas blāzmu tās jau bijušas klāt un mielojušās ar zemnieka zirņiem. Ko darīt zemniekam? Gudrojis, prātojis — kā slikti, tā slikti: ja šausi, viena kritīs, bet pārējās aizlidos; ja metīsi ar rungu, var kādam trāpīt, bet var arī netrāpīt.

«Pag,» zemnieks beidzot izdomājis, «nopirkšu medu un degvīnu, sajaukšu labā putrā, piejaukšu zirņiem un turpat izkaisīšu.»

Nodomāts — izdarīts.

Uz rīta pusi atlaižas liels zosu bars. Paēd izkaisītos zirņus, pieiet pie siles, padzeras, ēd atkal. Pēc laiciņa cita pēc citas sāk grīļoties, krīt no kājām un guļ kā beigtas. Zemnieks to vien bija gaidījis: paņem virvi, sasien visām kājas, apjož virves galu sev ap vidu un stāsies pie kaušanas.

Sienot tomēr pagājis labs laiciņš, un zosis atžirbušas: tikko zemnieks pieliek pirmajai nazi pie kakla, tā spalgi iekliedzas. Nu arī pārējās visas uzreiz kājās un lielās bailēs, nežēlīgi kliegdamas, ceļas gaisā. Un paceļ līdzi arī virvē piesieto zemnieku. Tam no izbailēm plata mute, bet velti brēkt, neviens nevar līdzēt. Kamēr zosis laižas pār ezeru, zemniekam bail, ka nenoslīkst. Kad lido virs meža — atkal bail: var uzkrist uz kokiem!

Tā lidinājies labu laiku. Te uzreiz skatās — apakšā sūneklis. Nu zemnieks sācis priecīgi smaidīt: te krist nav bail, mīksta vieta. Zemnieks izvilcis nazi, ko steigā aizgrūdis aiz zābaka stulma, un pārgriezis ap vidu apsieto virvi. Par laimi zosis pār sūnekli lidojušas zemu, laikam meklējušas vietu, kur atpūsties, jo nesamais pat tik lielam baram bijis par smagu.

Izdzirdušas kritiena blīkšķi, nodomājušas, ka uz viņām šauj, un, vēl trakāk kliegdamas, steigušās uz priekšu, jo lidot pēkšņi nez kādēļ kļuvis vieglāk. Bet zemnieks iekritis purvā kā akmens, iestidzis sūneklī līdz krūtīm, ka ne pakustēt.

Sēž dienu, sēž otru, izlīst nevar. Ēst gribas, galva saulē karst, bet glābiņa nekāda. Ataust trešā diena. Zemnieks sēž kā sēdējis. Ap galvu griežas žagata, žadzina, žadzina, pavelk aiz matiem, bet palīdzēt nespēj. Par laimi, skrien garām vilks. Zemnieks nedomādams — caps! — vilkam aiz kājas — ārā no sūnekļa kā nebijis.

Trešās dienas pievakarē pusdzīvs atvilcies mājās. Kas gan spēj atstāstīt sievas un bērnu priekus!

Kopš tā laika zosis sākušas lidot ailē un tā lido vēl šodien.