Citreiz lakstīgala dziesmas dēļ sastrīdējusies ar lēli. Lēlis teicis:

Mana dziesma jaukāka nekā tava.

Lakstīgala apstrīdējusi:

Nē, mana dziesma jaukāka!

Ta viņi strīdējušies no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tad lakstīgalai iešāvies prātā labs padoms un viņa teikusi:

— Cik kuram jauka dziesma, par to nestrīdēsimies, bet darīsim tā: kurš no mums rīt agrāk piecelsies, tas būs uzvarējis. Tas arī drīkstēs visur teikt, ka viņam tā skaistākā dziesma!

Lēlis piekritis, sacīdams:

— Labi, tas man patīk!

Un licies gulēt. Bet lakstīgala palikusi nomodā. Dziedājusi, pogojusi līdz pusnaktij. Pusnaktī mazliet nosnaudusies un dziedājusi atkal. Pogojusi tik ilgi, kamēr arājs nācis tīrumā art. Lakstīgala apdziedājusi arāju, tad dziedājusi tālāk, pogojusi, kamēr gani izdzinuši lopus ganos. Lakstīgala apdziedājuši arī ganus. Saulīte jau bijusi lielā gabalā, kad uzmodies lēlis. Redzēdams, ka ir aizgulējies un derības zaudējis, lēlis sapīkumā norūcis:

— Tarr!

Tāda arī palikusi uz laikiem viņa dziesma.