Reiz velns iet gar dieva kūtīm — redz: dievs cērp aitas. Tāda skaista vilna! Velnam aitu nav, bet vilna gauži derētu.

«Pag!» viņš domā. «lešu mājās un cirpšu cūkas! To taču man diezgan!»

Tolaik cūkām bijuši arī biezāki sari, ne tik reti kā tagad. Taču cērpama cūka neguļ vis tik mierīgi kā aita: kviec un spārdās. Ar lielām mokām un šķendēšanos velns tomēr vienu cūku apcirpis. Skatās: nekā! Vilnas — maza saujiņa! Palaidis cūku vaļā un bēdīgi norūcis:

— Liela brēka — maza vilna!