Cita teika stāsta, ka senajos laikos kādā ciemā dzīvojusi skaista jaunava. Tā bijusi arī ļoti vīzdegunīga un lepna uz savu skaistumu. Daudzi jaunekļi viņā iemīlējušies, bet lepnā skaistule visus noraidījusi, sacīdama, ka dabūšot līgavaini no augstas kārtas, nevis tādu zemnieka puisi. Bet mēdz sacīt: kas augstu kāpj, tas zemu krīt.

Tā noticis arī ar lepno skaistuli. Reiz kopā ar citām ciema meitām šī pērusies pirtī uz lāvas. Kad kļuvis pārāk karsti, visas izskrējušas ārā atvēsināties. Patlaban spīdējis pilns Mēness. Skaistā meita, gribēdama citu meitu pulkā padižoties, pagriezusi pret Mēnesi pliko dibenu un dziedājusi:

— Manis pašas pakaļiņa spožāka par Mēnestiņu!

Mēness ļoti noskaities un uzrāvis vīzdeguni savā pagalmā, kur pieķēdējis uz mūžiem, lai ļaudis, to redzēdami, sargātos no pārmērīgas lepnības.