Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Par vīzēm un pastalām
Teicējs: Ēriks Pozemkovskis
Dievs vēlējis zemniekam darināt pastalas no kustoņu ādām. Varde, to dzirdēdama, žēli iesaukusies:
— Vai, vai dieviņ! Tad jau ir man ādu novilks! Labāk teic, dieviņ, lai zemnieks iet mežā un plēš ādu no kokiem, ne dzīvai radībai!
— Labi, — dievs sacījis, — lai notiek pēc tava prāta: līkajai liepai būs lokans lūks.
Tā arī palicis. Reiz rudenī, jau sniegam sniegot, zemniekam gadījies uz lauka atrast pa pusei nosalušu vardi. Nabaga vardīte gauži lūgusies, lai zemnieks to paglābjot no sala, lai aiznesot savā mājā siltumā. Sākumā gan zemnieks negribējis ne dzirdēt, bet varde apsolījusi viņam par to krietni samaksāt. Zemnieks gan pasmējies, sak, kāds no tāda rāpuļa labums, beidzot tomēr paklausījis. Aiznesis vardi mājās un iemetis tumšajā kaktā samazgu baļļā. Tur varde sabijusi visu ziemu.
Kad atnācis pavasaris un līdz ar pavasara sauli pamodušies visi citi kustoņi un tārpi, tad arī zemnieks piegājis pie ūdens baļļas un uzsaucis vardei:
— Kāp laukā no baļļas un gādā solīto samaksu par ziemas mājām!
Varde izlēkusi pagalmā, pacēlusies uz pakaļkājām un sacījusi:
— Līka liepa, lokans lūks, vīzīte kā kurpīte!
Un nozudusi aiz pakšķa. Zemnieks ilgi prātojis par vardes vēlējumu, beidzot devies uz mežu, uzmeklējis līko liepu, noplēsis lūkus un nopinis pirmās vīzes.