Reiz dzīvojis slinks puisis. Tajās pašās mājās dzīvojusi čakla meita. Puisis gulējis uz krāsns un skatījies griestos. Meita vērpusi linus krekliem un dziedājusi jautru dziesmiņu.

Istabā ienācis sirms vecītis un lūdzis, lai parādot ceļu uz kaimiņu ciemu. Puisis pastiepis pliku kāju no krāsnsaugšas un rādījis ar to vecītim ceļu, piebilzdams: — Ej, reku, uz to pusi!

Meita sakaunējusies, ka puisis rāda ceļu ar kāju, paņēmusi vecīti pie rokas, izvedusi pagalmā un ar roku norādījusi, kādā virzienā jāiet.

Tad vecītis teicis:

— Tev, meit, tas slinkais puisis jāprec. Citādi viņam nebūs gādnieka. Un ko tad? Nomirs cilvēks badā!

Kopš tā laika tā esot iegājies, ka slinkie puiši precot čaklās meitas, bet čaklie — slinkās.