Reiz dzīvojis kāds mežsargs, Spricis vārdā. Mežsargs bijis liels mednieks, caurām dienām klaiņājis pa mežu. Taču vismīļāk viņam paticis medīt sloku gaiļus. Sloku gaiļi to labi zinājuši un, mežsargu pamanot, jau laikus bēguši, savā starpā sasaukdamies:

— Kārli, Kārli, kur Sprics? Kārli, Kārli, kur Sprics?

Tā viņi sasaucas vēl šodien.

Un lido tikai pa nakti. Viņos laikos sloka lidojusi pa dienu, tāpat kā citi putni. Bet reiz slokai misējies: uzminusi vārnai uz astes. Vārna sloku sūdzējusi tiesā. Tiesā citas vārnas kliegušas: — Sloku vajag kārt, kārt, kārt!

Taču arī slokai bijis aizstāvis — meža strazds. Tas turējis garu aizstāvības runu. Vārnas viņu tomēr pārkliegušas. Beidzot nolemts, ka sloka nedrīkst lidot pa dienu un mīt citiem putniem uz astes.

Kopš tā laika sloka lido pa nakti.