Šī ir oriģinālās lapas neoficiālā statiskā kopija. Jautājumi/ieteikumi/pretenzijas: @virtulis vai danko@very.lv. 10 GiB torrents ar visu, kas ir.
Pasakas.net

Teikas

Teika par vilku

Teicējs: Ēriks Pozemkovskis

MP3
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Velnam reiz uznācis garš laiks. Domājis, gudrojis: darīt šo, darīt to; nekā, dūša tāda kā apvītusi. Devies ārā no elles, pastaigāt svaigā gaisā. Klīdis gausi gar kaimiņa dieva pagalmu un ieraudzījis suni.

Ak tu izputējis, kas dievam par skaistu roku darbu!

«Pag, pag,» velns nodomājis, «jāmēģina arī man radīt tādu kukaini!»

Paņēmis sētas mietu un izdrāzis mugurkaulu. Tad devies uz māla bedri un — viens, divi — vilks gatavs! Apskatījis no visām pusēm. Neko sacīt — darbiņš glīts! Nu ņēmies iepūst dzīvību. Pūtis, pūtis — nekā. Vienu brīdi gan licies, ka vilks mazliet tā kā pakustinājis asti, bet tad atkal guļot salts un stīvs, kā jau no māliem mīcīts. Neko darīt, gājis pie dieva pēc padoma.

— Re, kaimiņ, radīju vilku, bet dzīvības trūkst. Esi nu tik žēlīgs un iepūt viņam dvašu nāsīs.

Taču arī dievs bijis gudrinieks, tūlīt vis nepūtis. Vispirms lai pasakot, kāds būšot vilka amats. Ļaundarim viņš nepūtīšot dzīvības dvašu nāsīs. Velns teicis:

— Mans vilks ganīs tavas avis.

Dievs sacījis:

— Tad var. Labam darbam manā sētā allaž durvis vaļā.

Un vilks uz pēdām dabūjis dzīvību. Velns vēl ieminējies, sak, bez algas taču viņa radījumam nelikšot kalpot? Dievs atteicis:

— Vai nu bez algas! Kur darbs, tur maize.

Un tūdaļ sarunājis ar saimnieci. Saimniece teikusi, lai tikai nākot ganos. Par darbu vilkam ikreiz došot abras sakasni.

Tad jau nu gausties nevar, — dievs piebildis.

Labi, — velns bijis ar mieru. — Lai tad tā arī paliek.

Tā vilks sācis gana gaitas. Pūlējies vaiga sviedros. Taču saimniece pagadījusies nikna un skopa. Vienu vai divas reizes pametusi gan šim sakasni, ko pamieloties, bet vēlāk — nekā. Vilks cieties, cieties un, nebūdams laisks, gājis pie dieva sūdzēties.

— Paklau, debesu tēvs, kas tā par blēdīgu būšanu, ka darba pilni nagi, bet ēst nedod?

— Nevar būt! — dievs brīnījies. — Kur darbs, tur maize!

— Kas tur par maizi! Augu dienu es ganu aitas, kad pārnāku dienvidū, tad vēl skrienu ūdeni nest, lopus dzirdīt, malku skaldīt, dārzus ravēt, bērnus auklēt, bet par ēšanu nedrīkstu ne iesmilkstēties; saimniece tūdaļ gāž ar stibu pa sāniem un brēc, lai skrienot uz skaidienu praulus rīt! Abras sakasnis man tikai pa sapņiem rādās!

Tad dievs teicis:

— Ja saimniece netur vārdu un nepilda solījumu, tad neesi arī tu muļķis: nožmiedz pa aitai — un vēders būs pilns!

— Jā, bet kā es jēlu gaļu ēdīšu?

— Jēlu gaļu! Kas tev par jēlumu bēdas? Ēzdams apviļā gaļu trīsreiz mutē un saki: «Te cepts, te vārīts; te cepts, te vārīts; te cepts, te vārīts!» Tad kļūs mīksta.

Vilks priecīgs. Teicis dievam paldies un skrējis mājās palēkdamies. Otrā dienā saimniece brīnījusies: kur šai gans pēkšņi kļuvis tik līksms? Ne vairs kunkstot, ne stenot, ne sakasni prasot! Pagājusi viena nedēļa, otra — gans apvēlies gluži apaļš un tekot jestri kā atspole. Te uzreiz saimniece atdūrusies kā pret karstu: kur šai tik maz aitu? Brīnums gan! Vaicā vilkam. Vilks godīgi atbild: šis aitas apēdis maizes vietā. Nu saimniecei lāstu slūžas vaļā:

— Kaut tevi veļu māte rāvusi! Tik daudz aitu sadīrājis! Pag, pag, nešķīstais, es tevi mācīšu! Pārsprāgsi rīdams!

Dod algu, kā nolīgts, tad aitas neēdīšu! — vilks atteicis.

Labi, labi, dabūsi savu algu!

Nākamajā dienā saimniece nokaitējusi krāsnī akmeni gluži sarkanu un saucot vilku:

— Ko nu zvilni sētmalā, nāc saņem savu sakasni!

Vilks, ganu puika, pārdzinis aitas no noras, pašlaik gulējis dienvidu. Negribējies zēnam celties, bet ko tu darīsi! Ja saimniece sola dot sakasni, jāiet vien ir. Aiztecējis pie lieveņa, ka ausis vien nokustējušas.

— Plet muti vaļā! — saimniece teikusi, šai jau sakasnis uz lizes. Vilks pletis arī.

— Še tev, sātan, par aitu rijumu! — saimniece iesaukusies. Un iemetusi kvēlojošo akmeni vilkam rīklē, ka nočukstējis vien. Vilks iekaucies sāpēs un akmeni izspļāvis, tomēr purns apsvilis melns, bet mēle un rīkle apdegusi sarkana. Dusmās vilks aizbēdzis mežā un tādā izskatā skraida vēl šodien. Un, kur vien pamana saimnieces aitas, dīrā nost bez žēlastības.

 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google