Reiz tagadējā Alauksta ezera vietā bijusi muiža. Kungs, kas šinī muižā dzīvojis, bijis ļoti bargs pret saviem ļaudim, tos bieži pēris un visādi spīdzinājis. Lai gan kungs bijis bargs, tomēr katrā Jāņu dienā devis alu saviem ļaudim, lai dzer, cik grib. Pēc viņa nāves nācis cits kungs, kas kalpus tāpat strādinājis, bet Jāņos nedevis nekāda alus. Par to ļaudis sadusmojušies un gribējuši kungu nonāvēt. Kungs par to dabūjis dzirdēt, sabijies un devis saviem kalpiem veselu mucu alus. Kalpi nevarējuši visu mucu izdzert un tas alus, kas mucā palicis pāri, sācis tecēt laukā. Tas nu tikmēr tecējis, kamēr izcēlies tagadējais Alauksta ezers.