Vienu avotiņu esot atnesis kāds nabags bundulā (cibā). Vecos laikos arī Dieviņš staigājis pa zemes virsu, zemnieciņu laukus un sējumus apskatīdamies, jo zemes kopēji rūķīši viņam vislabāki patikuši. Kurās mājās viņam dotas naktsmājas, tur pēc tam visādi labi klājies; arī jodi un lietuvēni tad aizbēguši prom. Kur Dieviņam nav dotas naktsmājas un tas bargi izraidīts, tur visādi nelabumi vairot vairojušies un darbi nemaz negājuši uz priekšu. Tā arī kāds nabadziņš sebā vakarā pārnācis no kaimiņu mājām, kur tapis bargi izraidīts uz citām mājām. Še ticis laipni uzņemts un pārgulējis pa nakti. Rītā, prom iedams, laipni pateicies un izņēmis no savas lielās kules lielu bunduļu, kuru sētas vidū ierausis smiltīs. Kad bundulam vāku attaisījis, tad iekšā mirdzējis skaidrs ūdentiņš, kurš burbuļodams kļuvis par avotu. Prom iedams, nabadziņš sacījis: "Šis avotiņš lai paliek kā maza pateicība no manis par jūsu labsirdību; ūdenim liels spēks, kuru pieminēs jūsu bērnubērni." Kad nabadziņš aizgājis, tad tik apķērušies, ka tas būs bijis Dieviņš. Un patiešām, ūdenim bijis arī liels spēks. Visās slimībās tas ticis lietots dziedināšanai. Ikkatrs, kurš no viņa izveseļojies, netaupījis viņā upurēt pat lielākus naudas gabalus...