Tur, kur tagad Babītes ezers, senos gados ganījusi viena sieviņa, Babīte, govis. Ne visai liels mākonis esot savilcies taisni uz ganāmā pulka un šaušalīgi šalcis. Babīte, neko ļaunu nedomādama, dziedājusi: "Ej, mākonīt, kur iedams; nāc pie manis ciemoties!" Mākonītis paklausījis Babītes lūgumu un krākdams nogāzies zemē par ezeru. Ļaudis iesaukuši to par Babītes ezeru.