Apmēram tūkstoš soļu no jūras krasta bija dundadzniekos senāk prāvs ezers, izdaudzināts zivju bagātības dēļ. Latvieši viņu dēvējuši par Dieva ezeru, stāstīdami šādu teiku, kā viņš cēlies. Sensenos laikos tai vietā, kur tagad Dieva ezers, bija auglīgs zemes gabals. Te vienā karstā vasarā, kad ļaudis patlaban strādāja, laukus nokopdami, nāk Vectēvs, baltā ķēvē jādams, un sauc: "Glābieties, mani bērni, mudīgi! Mans ezers nāk." Tikko vēl šiem laiks atlicis sāņus pamukt, te arī ezers, dobji krākdams, nāk pa gaisu šurp un apklāj visu to gabalu.