Kur tagad atrodas Durbes ezers, tur ātrāk ir bijušas pļavas. Un tā, kā katru vasaru, arī to vasaru ir vākuši sienu. Kādā siltā, saulainā dienā, kad pilna pļava bijusi pļāvējiem un grābējiem, radies kāds jātnieks, kas visus brīdinājis un lūdzis, lai atstāj pļavu, jo tūlīt gāzīsies ūdens uz leju. Tai pļavas vietā no šīs dienas būšot ezers.

Tā teicis jātnieks. Bet, kas tūlīt neklausījuši jātnieku, tie dabūjuši lielā steigā atstāt pļavu, jo ūdens jau sācis gāzties uz leju, pārvēršot lielo pļavu par ezeru. Tomēr cilvēki ievērojuši ezera vidū kādu saliņu, uz kuras bijis saskatāms kāds cilvēks. Tie dabūjuši laivu un braukuši tam cilvēkam pakaļ. Viņi tur atraduši kādu sievieti ar jaunpiedzimušu bērniņu. Bet, tikko sieviete ar bērniņu bijuši ieņemti laivā, tūlīt saliņu apņēmis ūdens. Tā cēlies Durbes ezers.