Starp Dzērvi, Apriķiem un Puduri ir liels klajums, Plecis saukts. Vecos laikos šis Plecis ir bijis ezers, bet ezeram vārds Plecis nepagalam nepaticis: viņš jo dienas, jo vairāk iedusmojies, krācis, kaucis viļņodams, putodams, jebšu saulīte spīdējusi un ne vēsmiņa koku lapas nekustinājusi. Te vienu dienu ies nabaga sieviņa ar savu puisēnu gar trakotajā ezera malu un puisēns tāpat ieteiksies: "Skaties, māmiņa, ka Durbe priecīgi viļņo un dej!" Līdz tā iesacījies, Plecis uz reižu mierīgs: puisēns ezeram bija īsto vārdu uzminējis. Visi brīnojušies, ka ezers vienreiz izdarbojies un apklusis. Bet, kad nākamu rītu zvejnieki, ar tīkliem, venteriem, žuburiem apkrāvušies, gājuši zvejot, tad atraduši, ka Plecis aizbēdzis uz durbeniekiem. Bet gluži pavisam Durbes ezers toreiz gan nešķīries no vecās vietas, vismaz liela pulka avotu tas atstājis Dzērves Pleča klajumā līdz pašai Durbei. Šo avotu ūdeņi dzirdami tekot pa zemes apakšu uz Durbes ezeru. Tā reiz viens vecs durbenieks, Pleča malā pusdienu gulēdams, skaidri sadzirdējis ūdeņus pa zemes apakšu no Pleča uz Durbes pusi tekam. Reiz Dzērves muižas arams vērsis ar visu arklu iekūlies vienā Pleča bezdibinā, un trīs dienas vēlāku Vecpiles zvejnieki šo vērsi ar visu arklu izvilkuši no Durbes ezera.

* * *

Tā tēvs mums stāstīja, ka gājis pa gaisu tāds melns ritums, tāds melns mākonis. Nācis no dienvidu puses pie mums. Viens putns lidojis viņam pa priekšu un kliedzis: "Uz Virgu, uz Virgu, uz Virgu!" Mākonis būtu te laukā nolaidies, bet putns kaut kā samežģinājies, sagrozījis spārnus un lidinājies tālāk. Viņam te kaut kas nepaticis. Lidinājies tālāk uz ziemeļiem, uz Durbi un kliedzis: "Uz Durbi, uz Durbi, uz Durbi!" Pats lidojis pa priekšu, un mākonis - ezers - gājis viņam pakaļ. Putns apstājies Durbē, Durbes līdzenumā, un saucis: "Šeit Durbē, šeit Durbē!" Tā tur radies Durbes ezers.