Vecos laikos Mēru muižā dzīvojusi traki nejauka lielmāte. Viņa nerrojusi savas dienestmeitas, un tām nebijis nekāda gala. Reiz divas istabas meitas, vienai bijusi Grieta vārdā un otrai - Līze, norunājušas nejauko lielmāti nopērt. Viņas nu nogaidījušas, kamēr lielmāte ieiet gulēt. Tad abas meitas iegājušas lielmātes istabā, viena uzsviedusi lielmātei ķisenu uz mutes un to saturējusi, otra meita sākusi lielmāti mīstīt (pērt). Meita pērusi, pērusi, kamēr pati nokususi. Nu viņas palaidušas lielmāti vaļā. Bet viņa vairs necēlusies un bijusi pagalam. Nu abas meitas traki nobijušās. Bet pašlaik arī nācis lielkungs uz lielmātes istabu. Meitas manījušas, ka nu būs traki, un likušās (skrējušas) no pils ārā un uz mežu projām. Meitas skrējušas, skrējušas un ieskrējušas Kalējiņu silā. Viena meita kā skrējusi, tā purvā iekšā un sākusi slīkt. Nu viņa kliegusi: "Līze, nāc palīgā!" - vairāk viņa nav varējusi izkliegt un tūliņ nogrimusi. Otra meita - Līze - nu gājusi visu nakti pa mežu, klaigādama: "Grieti, ū! Grieti - ū! Kur tu esi?" Viņa vairs Grietas neatradusi, jo tā bijusi noslīkusi purvā. No tās reizes purvu iesaukuši par Grietas purvu. Līzi atraduši netālu no purva, priedē pakārušos. Ja nu vēl tagad gadoties kādam cilvēkam pa pašu pusnakti vai dienas vidu iet gar Grietas purvu, tad tas neganti maldoties un nevarot lēti uz īsta ceļa tikt.