Netālu no Pampāļiem stāvos krastos tek neliels līkumots strauts, kas ietek Zaņas upē. Par Abrupes izcelšanos klīst šāda teika.

Kursīšu pagastā, netāl no Pampāļu pagasta robežas, kādās mājās dzīvojis kāds pavecāks vīrs - abru taisītājs pēc amata. Dzīvojis viņš ļoti nabadzīgi un bieži žēlojies Dievam, kāpēc gan viņam, kas uztaisījis tik daudz abru, kur ļaudīm maizi mīcīt, pašam bieži vien nav ne garozas, ko mutē bāzt. Dievs viņa žēlošanos tomēr nav uzklausījis - vīram dzīve kā bijusi, tā arī palikusi trūkuma pilna. Kādreiz šis dusmās iesaucies:

"Kaut tad jel Velns man palīdzētu!" Kā iesaucies, tā Velns klāt. Lai dodot savu dvēseli, tad palīdzēšot. Varēšot dzīvot cepuri kuldams. Vīrs bijis ar mieru, un no šā brīža viņam arī sācis iet arvien labāk un labāk. Ļaudis arvien vairāk pirkuši viņa abras. Tā pagājuši vairāki gadi. Vīrs jutis, ka mūža gals nav vairs aiz kalniem. Viņš sācis bažīties par savu dvēseli, ko pārdevis Velnam. Beidzot nolēmis Velnu piekrāpt un sācis iet Pampāļu baznīcā Dievu lūgt. Pēc kāda laika Velns klāt un ņemas vīru rāt, ka šis līgumu lauzis. Bet vīrs šim tikai uzsaucis: "Vācies uz elli!" Noskaities par šādu blēdību, Velns ķēris abras, ko vīrs bija sataisījis veselu lēveni, krāvis tās vienu otras galā un tad stūmis uz Zaņas pusi. Abru rinda ļodzīdamās braukusi uz priekšu, atstādama aiz sevis dziļu līkumotu vagu. Tā Velns abru rindu nostūmis līdz Zaņai un no turienes aizpludinājis tās uz Ventu.

Pa vagu, ko Velns, abras stumdams, izaris, sākusi tecēt upe, ko vēl šodien sauc par Abrupi. Mājas, kurās abru taisītājs dzīvojis, sākuši saukt par Abrupjiem, un tās vēl šodien (tagad) stāv uz Abrupes krastiem, netāl no strauta iztekas Kursīšu pagastā.