Iesākdamās pie Lietuvas robežām, Platones upe tek no dienvidiem uz ziemeļiem un Jelgavas tuvumā ieplūst Lielupē.

Platones krasti vietām zemi un lēzeni, vietām diezgan augsti un stāvi, sevišķi starp Lielplatones un Jaunplatones muižām. Dažās vietās upē gadās arī lielāki dziļumi. Atvaru pie Jaunplatones Veiceļu mājām kopš seniem laikiem dēvē par Slaktera Dziļumu.

Kā šis atvars dabūjis savu nosaukumu, stāsta teika.

Jelgavā dzīvojis bagāts, cietsirdīgs un ļoti skops slakteris. Tas bieži izbraucis no Jelgavas uz attālākām lauku sētām uzpirkt lopus: vēršus, govis, teļus, cūkas, aitas un jērus.

Parasti slakteris braucis lielos redeļu ratos ar pāris zirgiem priekšā. Sapirktos mazākos kustoņus tas saistītus dzīvus pa roku galam sametis ratos un braucis tālāk, nelikdamies ne zinis par lopiņu žēlo brēkšanu. Lielākos lopus piesējis pie ratiem un dzinis zirgus rikšos, nelikdamies ne zinis, kā ratu pakaļai piesietā govs vai vērsis spēj iztenterēt līdzi.

Nežēlības dēļ ļaudis viņu iesaukuši par Velna Slakteri un pareģojuši tam bēdīgu galu. Gan jau velns viņu reiz paraušot. Šādas runas paklīdušas jo vairāk tādēļ, ka slakteris bieži lielījies, ka pats savām acīm velnu redzējis.

Tas noticis kādā tumšā naktī, kad viņš braucis gar Vecplatones Sprīžu mājām. Piepeši ieraudzījis upes līkumā ugunskuru. Pie ugunskura sēdējis velns un svilpodams lāpījis savas saplīsušās bikses. Brīdī, kad slakteris velnu ieraudzījis, tas patlaban pūlējies ievērt virves resnuma pavedienu adatā, kas bijusi tik liela kā ratu ilkss. Slakteris aiz brīnumiem ieplētis muti un spēji iesaucies:

- Kas tur svilpo nakts laikā?

Velns līksmi atsaucies:

- Šūstām, lāpām, bikses taisām!

Slakteris no velna skarbās balss tik ļoti pārbijies, ka gandrīz bez dzīvības pārbraucis mājās.

Citreiz jaukā vasaras naktī, mēnesim gaiši spīdot, Velna Slakteris izbraucis no Jelgavas pēc lopiem ar tādu aprēķinu, lai vēl pa vēsumu, priekš dienvidus tveices iestāšanās, atgrieztos mājās. Vecais Jelgavas lielceļš, kas ved uz Jonišķiem, stiepjas līdztekus Platones upei, reizēm pieiedams tai gluži klāt. Pa šo lielceļu braucot, Velna Slakteris iepretim Sprīžu mājām ieraudzījis uz ceļa guļam baltu jēriņu. Ilgi neprātodams, apturējis zirgu, sagrābis jēriņu aiz ausīm un cēlis augšā. Jērs bijis briesmīgi smags. Tikai ar lielām pūlēm izdevies to iedabūt ratos. Gabalu pabraucis, slakteris ievērojis, ka jēriņš kļūst arvien lielāks un draud jau pašu braucēju izspiest no ratiem.

Slakterim bailēs mati sākuši celties stāvus. Nu ņēmies skaitīt lūgšanu un dziedāt garīgas dziesmas, kādas vēl no jaunības palikušas atmiņā, bet viss velti. Jērs aug arvien lielāks, zirgi vienās putās un tikko spēj vezumu pavilkt.

Slakteris redz, ka nav tālu vairs Veiceļu mājas. Veiceļu rijā dzirdamas kūlēju balsis un spriguļu klaudzieni rakstā. Taču ceļš vēl ved gar Platones upes stāvo krauju. Nogurušie zirgi sagrīļojas, vezums gāžas un ar visiem zirgiem iekūleņo atvarā.

Izdzirduši slaktera šausmu kliedzienus, Veiceļu kūlēji pamet darbu un steidzas uz upi, bet tur ierauga vairs tikai slaktera bārdaino ģīmi nogrimstam tumšajā dzelmē, no kuras vēl ar troksni un dīvainu šņākoņu uzšaujas balti burbuļi.

Kopš tā laika šo atvaru sauc par Slaktera Dziļumu.