Vienam tēvam bijuši divi dēli. Vienam dēlam dzīve neveikusies. Bijis nabadzīgs. Bieži nebijis nekā, ne ko ēst, ne ar ko ģērbties. Otram dēlam gan pārticība bijusi liela. Bet tas bagātais brālis, kā tas jau dzīvē gadās, nabadziņam nemaz nav palīdzējis, nav to ieredzējis.

Tad nu reiz bijis tā: nācis vecītis. Agrāk teica - Dieviņš, bet nu es teikšu - vecītis. Vecītis iegājis pie bagātā brāļa prasīt naktsmājas. Kur tas tev nu dos!

"Nav vietas," saka, "ej uz mazo būdu!"

Izdzinis vecīti ārā. Tas aizgājis pie nabadziņa un prasījis naktsmājas. Nabadziņš pieņēmis, devis ēst to, kas pašam bijis, izguldinājis.

Kad vecītis rītā gājis projām, viņš teicis: "Es nekā nevaru dot tev par naktsmājām, jo man pašam nekā nav. Bet par to, ka tu mani tik labi uzņēmi, es tev novēlu: darbu, ko tu iesāksi un darīsi, to tu darīsi trīs dienas no vietas."

Nabags noklausās un domā sevī: griba jau tev laba, bet tāds pat nabadziņš esi kā es. Ko tur!

Bet viņam ir galīgi cauras pastalas, vajadzētu nopirkt pastalām ielāpus, tās salāpīt, pie jaunām jau nevar tikt. Paņem maciņu, skaitīs naudiņu, vai būs tik daudz, kā nopirkt ielāpu. Nu sāk skaitīt. Skaita trīs dienas un trīs naktis no vietas. Pieber pilnu istabu. Nezin vairs, kur likt. Arī sieva grib zināt, cik naudas ir. Abi izgudrojas, kā varētu noteikt, nekāda mēra ar' nav.

Aizies uz kaimiņiem pie bagātā brāļa un palūgs mēru, lai zinātu, cik naudas īsti ir. Brāļasieva grib zināt, ko nabags mērīs, un ieliek pūra dibinā piķi.

Nu, un šie izmēro. Pulka bijis. Aiznesusi pūru bagātā brāļa sievai atpakaļ. Šī skatās, ka pūra dibinā pielipusi klāt zelta-sudraba nauda.

Pārbrauc bagātais brālis no dzirnavām un teic savai sievai: "Aiznes nabagam ar' kādu kulīti miltu, lai viņš nenosprāgst badu." Šī pretī: "Kā ta viņš nabags! Viņš jau ar pūriem mēro naudu." Šis brīnās - kā tas var būt! Sieva parāda pūru. Šis iet pie nabaga brāļa un prasa, kā ir. Nabags ar' nav nenovīdīgs, izrāda istabu un pastāsta par veco vīreli. Nu bagātais atceras: "Viņš bij pie manim arī. Ja viņš vēl pie tevim atnāk, tad atsūti pie manim."

Otrā vakarā vecais vecītis bez saukšanas ierodas pie bagātā. Nu bagātais dod naktsmājas, paēdina, dod labu gultu, kur izgulēties. No rīta vecītis iet projām un saka: "Kuru darbu jūs sāksiet, to jūs sadarīsiet trīs gadi un vēl ilgāk!" Bagātais brālis nu ir tik priecīgs. Norunā ar sievu, ka trīs gadi jāskaita lielais naudas maks. Bet, lai skaitīšanā nevienu brītiņu nebūtu ar ko citu jākavējas, sieva saka vīram: "Vai dzi, vecais, iziesim vispirms laukā izčurāties!" Abi divi iziet kalniņā un laidīs, lai skrien uz leju. Sāk laist vaļā, ko tik var, viens un otrs. Bet kas nu par brīnumiem - jo tik laiž, jo vairāk rodas, tek kā ūdens strauts prom uz leju. Tā tas iet trīs gadi un vēl ilgāk. Izceļas upe un tek prom uz jūru.

Un tā cēlusies Venta. Abiem brāļiem bijis uzvārds Vējš. Bagātais, kā jau kungs, savu uzvārdu pa vāciskam taisījis par Wind. No tā tad arī Ventas upes nosaukums cēlies.

Nabags par savu naudu uzbūvējis Ventspili, bet to arī vācieši nosaukuši par Windau, kas īsti ir Vēja pils.