Vecais Snēpeles barons bijis tik negants, ka ļaudis turējuši viņu par negantāko cilvēku zemes virsū.

Turpretim baronese, viņa sieva, bijusi gluži citāda. Tā labprāt šad un tad pastaigājusies gar lauku vai pļavu un sarunājusies ar zemniekiem. Barons, to manījis, kļuvis ļoti dusmīgs un aizliedzis sievai sarunāties ar zemes ļaudīm. Baronese paslepen tomēr šad un tad aizstaigājusi līdz pils gatves galam, līdz laukmalei, un labprāt ar kādu arāju vai pļāvēju patērzējusi, turēdama arī tos par cilvēkiem. To manījis, barons sācis izsekot sievas gaitas un, kad pieķēris viņu runājamies ar zemniekiem, nežēlīgi sitis.

Kādreiz, kad barons sievu atkal nežēlīgi piekāvis, tā vaimanādama iesaukusies:

Kaut jel atpestītu kāds mani no šīs briesmu vietas!

To izdzirdējuši kalpi un saukuši:

Mēs tev palīdzēsim!

Un visi pulkā nākuši uz muižu. Negantais barons izskrējis pretī un sācis tuvākos kalpus sist, lai tūlīt ejot pie darba. Viens no pirmajiem baronam pa vēzienam gadījies kāds vecītis. Barons belzis tam ar pletni, uzsaukdams:

— Pag, vecais Ķepsi, es tav mācīs, kā būs strādāt, nevis buntot!

Ap to laiku pāri muižai samācies melns negaisa mākonis. Un, tiklīdz barons piesaucis Ķepša vārdu, mākonis dārdēdams nogāzies zemē un kungu noslīcinājis. Visi kalpi aizbēguši, vienīgi Ķepsis nav varējis izrauties no barona nagiem un tam līdzi nogrimis vilnī. Tā radies Ķepša ezers.

Kad saulainā dienā brauksiet tam garām pa Snēpeles ceļu, tad ieskatieties labi vērīgi ezera dzelmē: vai tur nerēgojas negantais barons ar pletni rokā?