Tas bijis tajos laikos, kad ezeri staigājuši. Netālu no Cēsīm ganījuši gani kazas. Piepēži viens gans iesaucies: "Gani, gani, bēdziet, re, kur Ninieris nāk!" Gani arī laiduši, ko kājas nes, uz mājām, un kazas tiem pakaļ. Tomēr divi āži tā bijuši nogrimuši badīšanā, ka neredzējuši, kur citi paliek. Ninieris, pēc vārda uzminēšanas, tūliņ nokritis un uzkritis dusmīgiem āžiem virsū. Vēl tagad redz, mierīgā laikā, ezera dibenā, kā āži badās.

Daži varianti arī stāsta, ka auni badījušies, kad Ninieris nācis, tomēr vairāk dzirdēts par āžiem.