Kāds vecs podnieks visu ziemu gatavojis māla podus. Kad pienācis pavasaris, podnieks podus sakrāvis ratos, iejūdzis zirgu un vedis tos uz Rīgu pārdot. Braucis pāri ezeram, uz kura bijis vēl ledus. Ledus bijis biezs, un podnieks droši braucis tālāk uz priekšu, bet, kolīdz nokļuvis ezera vidū, tā ledus sācis sprēgāt un ielūzis. Ūdenī iekritis podnieks ar visiem ratiem un zirgu. Plīsdami ezerā sabiruši arī podnieka gatavotie podi. No tā laika ezers ieguvis Podnieka ezera nosaukumu. Veci ļaudis zina stāstīt, ka saulainās dienās ezera tumšajā ūdenī spīdot podu lauskas.

* * *

Netālu no Tāšu Padures muižas atrodas kāds ezers, kurš saucas par Podnieka ezeru un par kuru teika stāsta sekojošo.

Reiz braucis no tirgus mājās kāds podnieks, kuram braucot uznākusi liela tumsa, tāpēc šis nodomājis zirgu ar visiem ratiem ievest pļavā, kas turpat atrodas. Bet te uzreiz sacēlies liels negaiss. Lietus gāzies kā no spaiņiem, un pļava drīz vien pārvērtusies par ezeru. Podnieks gan visādi pūlējies tikt no ūdens laukā, bet viss velti. Piemirkušās drānas rāva to dibenā, un tā podnieks noslīka. No tā tad arī ezers dabūjis savu nosaukumu.