Tur, kur tagad atrodas Puzes ezers, kādreiz bijusi liela pļava. Kādā karstā dienā ļaudis vākuši sienu. Piepeši sacēlušies melni mākoņi. Tai brīdī pļavā iejājis kāds vecs vīriņš ar baltu zirgu. Ticis pļavas vidū, viņš nokāpis no zirga, paņēmis siena kušķi, noslaucījis ar to zirgam sviedrus un teicis: "Mūkat, ļaudis, ezers nāk!" Cilvēki sākuši skriet uz visām pusēm, bet tajā brīdī nācis melns mākonis, kas nolaidies pļavā un palicis par ezeru. Bet siena kušķis, ar ko vīriņš noslaucījis zirgam sviedrus, pārvērties par stintīm - mazām zivtiņām, kādas sastopamas tikai Puzes ezerā.

Toreiz ezers bijis ļoti liels. Tas aizņēmis lielu daļu Engures pļavas, un arī Dūņezers bijis klāt pie tā. Ezers ļoti nepaticis Velnam. Viņš nolēmis to aizbērt. Kādu nakti Velns dūšīgi strādājis, aizbērdams lielu daļu ezera ciet. Tad piepeši iedziedājies gailis. Velns zemi izbēris tai vietā, kur tagad atrodas Engures kalns, un pats aizskrējis uz elli. Ezers nu bijis sadalīts divās daļās, tādēļ to ļaudis sākuši saukt par Puses ezeru. Vēlāk vienkāršāk saukuši par Puzes ezeru. Tā radies vārds Puze.