Senos laikos Puzes ezers bijis daudz plašāks. Pie viņa piederējis arī Dūņu ezers, kas atrodas kilometrus divus aiz tā, un tā vieta, kur tagad atrodas Engures kalns.

Ezers nepaticis Velnam, un viņš to nolēmis aizbērt. Kādu nakti viņš nesis smilti un aizbēris lielu ezera daļu, veselu pusi ciet. Pēkšņi iesācis dziedāt gailis. Velns smilti nosviedis tur, kur tagad atrodas Engures kalns, un pats aizskrējis uz elli. Ezera aizbērtajā daļā palikusi neaizbērta vēl viena vieta, to ļaudis nosaukuši par Dūņu ezeru. Pašu ezeru sākuši saukt par Puses ezeru (vēlāk vienkāršāk saukuši par Puzes ezeru), un tā radies arī pagasta nosaukums Puze.

Sākumā ezerā dzīvojušas līdakas baļķa lielumā, un bijis bailīgi tur braukt ar laivu, jo tās bieži laivas apgāzušas. Vienreiz tāda liela zivs bijusi nobeigusies tieši Engures upes ietekā ezerā un gulējusi kā sieksta pār upi.

Reiz viena sieva braukusi dienas vidū pāri pār ezeru ar laivu. Pēkšņi aiz niedrēm pacēlusies pelēka galva no ūdens un teikusi: "Mīļā sieviņ, pieliec man vienu pirkstiņu klāt!" Sieva tā pārbijušies, ka nav varējusi ne vārda izrunāt. Galva vēl labu brīdi stāvējusi virs ūdens, tad sabrukusi par naudas čupu un, birdama ezerā, vēl ieteikusies: "Simts gadu esmu gulējusi, gulēšu vēl simts gadus."