Reiz ganījis ganuzēns pie Ezeres pagasta Rumzu kalna cūkas. Uzreiz viena cūka ielīdusi nelielā caurumā un pazudusi. Gans līdis pakaļ un ielīdis vienā lielā istabā, un redzējis, ka istabas vidū ir galds, pie galda daudz krēslu un pie sienas deg liela lampa. Gans sabijies, izskrējis ārā un redzējis, ka cūka jau rok irdeno zemi. Gans atskatījies atpakaļ un redzējis, ka no cauruma, pa kuru viņš līdis, nav ne vēsts. No lielām bailēm ganam otrā dienā briesmīgi sāpējusi galva, bet cūkas tomēr bija jāgana. Viņš uzgājis kalna galā un saslapinājis galvu ar to ūdeni, kas atradies ezeriņā uz kalna. Uzreiz galva nemaz vairs nesāpējusi. Otrā rītā saimniece bija izvārījusi nelabu biezputru un iznesusi arī ganam. Gans ieēdis arī, un sācis šim sāpēt vēders, ka nekur nevarējis palikt. Viņš uzgājis kalnā un nodzēries no šī ezeriņa, un uzreiz palicis vesels. No tā laika visi vecie cilvēki stāsta, ka tas ūdens, kas esot kalna galā, esot veselīgāks par visām zālēm visās slimībās.