Priekš vairāk nekā trīssimt gadiem tanī vietā, kur atrodas Silkalēju ezers, bijis ozols, kurā bijušas astoņas bišu dravas. Netālu no ozola bijusi maza mājiņa, kuras īpašniekam piederējis tas ozols ar visām bitēm. Īpašnieks mājiņā dzīvojis viens pats. Viņš bijis aptaisījis ozolam stāvus žogus, lai lāči nevarētu tikt klāt. Visapkārt bijis liels sils, kurā bites ievākušas medu.

Tas cilvēks tur dzīvojis jau sešdesmit gadus. Viņš bijis sakrājis kasti ar zelta naudu. To viņš paracis apakš ozola saknēm. Kastē bijis caurums, kur varējis likt naudu iekšā.

Reiz viņš bijis aizbraucis uz Lielirbi medu pārdot. Tanī naktī daudz lāču aizgājuši pie ozola. Sakāpuši augšā un ielīduši bišu dravās.

Vecais vīriņš pārbraucis mājās. Par medu viņš dabūjis daudz zelta naudas un to sabēris kastē. Uzreiz krīt ozols ar visiem lāčiem un krītot ar zariem izsitis ezeru.

Ezerā ir astoņas mazas saliņas, kas radušās tajās vietās, kur lāči ozolā bijuši salīduši bišu dravās. Tās vēl tagad var redzēt un arī to, ka vīriņš stāv virsū savai zelta kastei.

Ja Vasarsvētku naktī brauc ar laivu, var redzēt vīriņu, kurš stāv ar paceltām rokām. Ja prasa zelta naudu, viņš iedod.