Netālu no Skrīvermuižas meža atrodas ezers. Viņš ir jau pa daļai aizaudzis ar stiebriem un garām smilgām. Ezerā ir arī zivis. Viņā atrodas daudz sapuvušu dēļu gabalu. Stāsta, ka tie esot atliekas no laiviņām, jo pa kara laiku vācieši esot tur nogremdējuši daudz nelielu laiviņu. Ezerā ir vairāk mazu saliņu. Uz dažām no viņām vasarā zied skaistas puķes un kociņi. Dažās aug arī diezgan lieli koki. Mežā apkārt ezeram ir vietām lieli izcirtumi, kuros aug daudz avenāju. Vasarā tur staigā daudz ogotāju.

Vairāk simts gadus atpakaļ šī ezera vietā bijusi skaista, balta pils. Meža ari toreiz nebijis, tamdēļ visi varējuši jau no tālienes nolūkoties skaistajā pilī. Visi ļaudis jūsmojuši, šo pili ieraudzīdami. Pilī dzīvojis bagāts ķēniņš ar saviem radiem un draugiem. Visi viņi dzīvojuši labi un saticīgi. Te kādā bargā rudens vakarā ienācis greznajā pilī mazs, sirms, noplīsis vecītis un lūdzis naktsmājas. Ķēniņš bijis ar mieru pieņemt vecīti savā pilī, tikai viņa iedomīgā sieva to nav vēlējusies, solīdamās labāk mirt nekā šādu skrandainu veci pieņemt savā pilī. Vecītis žēlīgi lūkojies visapkārt, gribēdams ieraudzīt kādu līdzcietīgu sirdi, kas apžēlotos par viņu, bet neviena klātesošā sejā to nemanījis. Viņš grūti nopūties un aizgājis. Tanī pašā vakarā sākusi plosīties liela vētra. Vējš aurojis tā, ka visi pils logi dārdējuši. Beidzot atskanējis ārkārtīgs rībiens, un pils līdz ar pilskalnu nogrimusi.

Skaistās pils vietā tagad ezers - Skrīvermuižas ezers.