Sensenos laikos pie Spiģēnu mājām bijis liels ezers. Apkārtējiem zemniekiem bijis šis ezers ļoti slikts. Katram zemniekam katru gadu tur noslīcis vai nu zirgs, vai govs. Zemnieki ļoti gribējuši ezeru izlaist, bet nevarējuši. Izrakuši lielu grāvi un domājuši, ka nu tecēs ūdens ārā, bet ūdens nācis no upes ezerā un ezers palicis arvien lielāks. Tā ūdens plūdis arvien vairāk, kamēr applūdušas vienas mājas. Tas noticis naktī, noslīcis arī saimnieks. Pēc tam no rīta visi zemnieki sapulcējušies pie ezera, un, kur radies, kur ne, atskrējis Velns un prasījis: "Vai jūs negribat to ezeru un nežēlojaties pēc noslīkušā saimnieka?" Zemnieki atbildējuši: "Ezeru negribam, bet saimnieka mums ir žēl." Velns atkal sacījis: "Ja jums nebūtu žēl saimnieka, tad es ezeru iznīcinātu." Zemnieki domājuši, domājuši un beigās atbildējuši: "Nē!" Tad Velns paņēma viena zemnieka cepuri un iebēra tur zemes, piegāja pie ezera un uzšļāca pa visu ūdeni, sacīdams: "Aizveries!" Tad ezers palika par purvu.