Daudz, daudz gadus atpakaļ Dieviņa ezers vēl nebijis, bet tanī vietā bijušas zāļainas pļavas un jūrmalas iedzīvotāji ganījuši lopus un sienu pļāvuši. Kādu dienu pļavās bijuši ļoti daudz cilvēku sienu pļaut, jo laiks bijis brīnumjauks. Ap pusdienas laiku visi sagājuši kopā patērzēt, kamēr žūst siens. Te uzreiz viens ieskatījies, ka kāds steidzīgi jāj ar baltu zirgu pie viņiem. Visi domājuši, ka tas ir kāds vēstnieks, kas jāj ar ziņu, ka ciemam uzbrūk ienaidnieki, un visi bijuši ļoti uztraukušies, ka pat sievas jau sākušas raudāt par gaidāmām briesmām.

Kad jājējs ir piejājis tuvāk, tie redzējuši, ka tas ir visiem svešs - kāds vecs, sirms vīrs ar baltu, putās noskrietu ķēvi. Vīrs ar stipru, pavēlošu balsi sacījis, lai visi iet steidzīgi no pļavas zemē, jo šeit nolaidīšoties ezers, pie kam pats ar sienu slaucījis putas no ķēves.

Cilvēki tūdaļ steigušies zemē no pļavas, un vecis ar zirgu arī pazudis. Tiklīdz pēdējais cilvēks atstājis pļavu un uzgājis uz tuvumā stāvošo kalnu, tad arī ar milzīgi lielu troksni ir nolaidies zemē ezers. Un, tā kā cilvēki ir noturējuši minēto veci par Dievu, tad arī ezeram devuši Dieviņa ezera vārdu.

Tā šis ezers ir sabijis ilgus gadus un ir bijis ļoti bagāts ar zivīm, un zvejnieki vilkuši bagātus lomus, tā ka varējuši Dundagas muižkungam nodot kārtīgas nodevas ar zivīm.

Tiktāl teika stāsta par ezera izcelšanos, tālāk teika stāsta par ezera nolaišanu.

Reiz kāds Dundagas lielkungs, kuru iesaukuši par trako kungu, sadomājis ezeru nolaist un ar kādu vācu inženieri to tiešām arī izdarījuši. Ezera līmenis stāvējis augstāk par jūras līmeni, un tādēļ pie nolaišanas licies, ka nekādu šķēršļu nebūs. Pie kanaļa rakšanas strādājuši visu vasaru, un rudenī kanalis bijis gatavs, kur tikuši nodarbināti visi pagasta iedzīvotāji. Kad nu kanalis bijis izrakts, tā ka ūdens varējis tecēt, tad, par lielu brīnumu, ūdens tecējis pa jauno kanali ļoti maz, kaut gan kanalis ir bijis pietiekami dziļš un plats. Nu barons licis atmest visas cerības, jo bija izmēģinājis visus līdzekļus pavairot ūdens tecēšanu. Tā kā pa ziemu ezers ir bijis aizsalis, tad kalna (jāpiezīmē, ka par kalna iedzīvotājiem šeit sauc zemniekus, kas dzīvo uz vai tālāk aiz Zilajiem kalniem) un jūrmalas iedzīvotāji savās vajadzībās braukuši pāri ezeram. Tā kādu dienu Vīdāles Krēķis vedis malku ar diviem zirgiem pāri ezeram. Viņš pats sēdējis priekšējās ragavās, un viņam sekojusi balta ķēve. Te, tikko viņi sasnieguši ezera vidu, kad piepeši norībējis kā pērkona grāviens, un tūlīt arī ledus ir pārdalījies. Baltā ķēve ir palikusi uz ledus gabala un nav vairs tikusi malā, un tad arī tūliņ ar milzīgu troksni ir sācis pa jauno kanali skriet ūdens, izraudams krastus ar visām priedēm, un Krēķa baltā ķēve līdz ar ledus gabalu ir peldējusi uz jūru, un, kamēr vien varējuši saredzēt, ķēve bijusi uz ledus gabala.

Troksnis, kad ūdens skrējis uz jūru, ir bijis tik liels, ka Dundagā varējuši dzirdēt (apmēram divdesmit pieci kilometri). Tā ūdens ir galīgi noskrējis, un to vasaru tur nevarējuši staigāt, jo tur bijusi ļoti riebīga smaka, kas cēlusies no pūstošām zivīm. Tagad atkal tur ir treknas pļavas, tas ir, pļavas ar treknu zāli, tomēr pļavas patur agrākā ezera nosaukumu. Tauta tic, ka ar baltu zirgu ezers atnācis un tā ar baltu arī aizgājis.