Senāk Ēdolē esot dzīvojis kāds ļoti bargs un iedomīgs muižkungs. Viņam bijis dēls, stalts jauneklis. Mācītāja meita, tikpat jauka un stalta, metusi acis uz šo jauno muižkungu. Kādā jaukā vasaras vakarā mācītāja meita peldējusies Ēdoles ezerā un savas virsdrēbes atstājusi ezera saliņā. Arī muižkunga dēls iekāpis laivā un aizairējis līdz saliņai. Bet to, ka mācītāja meita arī ezerā peldas un virsdrēbes atstājusi uz saliņas, viņš nav zinājis. Nu muižkunga dēls sācis izģērbties, jo arī viņš gribējis dienā saules staros dedzināto miesu atveldzēt ezera dzestrajā ūdenī. Tad piepeši kaut kas ūdenī noplunkšķējis un virs ūdens pacēlies balts stāvs. Jaunais muižkungs ļoti izbijies, nokritis gar zemi, saļimis un pārvērties par akmeni, kādu vēl šobaltdien var redzēt mazajā Ēdoles ezera saliņā. Un, kas šo muižkungu no viņa akmens jūga gribot atsvabināt, tam divpadsmit gadu vecumā Jāņu naktī tas esot jānoskūpsta un jāapskrien saliņai trīs reizes apkārt.