Tosmales ezers pie Liepājas ir piecas verstes garš, vienu versti plats un bagāts zivīm. Vietām tas labi dziļš, dibins ļoti akmeņains. Par šo ezeru skan tāda pati veca teika, kādas ar dažām variācijām dzird stāstā par dažu labu citu 'Dieva laistu ezeru' Latvijā.

Priekš daudz, daudz gadiem latviešu ļaudis tai vietā, kur guļ ezers, dzīvojuši ļoti grēcīgi. Vecais priesteris viņus gan esot mācījis atmest bezdievīgu dzīvi, bet šie neesot klausījuši. Dievs tad par tiem apskaities un tos sodījis. Ļaudis redzējuši gaisā jājēju ar lielu, baltu zirgu atjājam uz viņu pusi. Zirgam pie astes gala vilcies liela ūdeņa blāķis, kas nolaidies zemē un, ļoti ātri uzplūzdams, noslīcinājis daudz tūkstošu cilvēku. Nu dzīvie lūguši priesteri, lai par viņiem apžēlotos. Šis nu arī paklausījis viņu lūgšanu un iedūris plūzdamam ezeram malā savu spieķi, sacīdams: "To malu turi!" Ezers neizplatījies tālāk. Iedurtais spieķis sācis zaļot un izaudzis par lielu ozolu, kas tagad vēl redzams ezera malā pie Ķeira mājām Tosmales ciemā, bet jau nožuvis. No tiem vārdiem "to malu turi" esot cēlies ezera un ciema vārds Tosmale.