Reiz vecos laikos uz Lubu mājām, kas atradušās tur, kur tagad viļņo Ušuru ezers, aizgājuši divi skroderi meklēt darbu. Saimnieks arī viņiem to devis.

Skroderi par darbu ļoti priecājušies un tūdaļ ķērušies pie šūšanas. Istaba bijusi ļoti silta, un tie pārvietojušies ābeļdārzā, zem kuplajām ābelēm, pavēnī. Bet tur atkal nelaime - kur gadījusies, kur ne - ap skroderu galda kājām sākusi berzēties saimnieka raibā cūka. Skroderi sākuši kliegt: "Uš! Uš! Uš! Nāc, saimniek!" Te nejauši uz mājām uzkritis liels lietus mākonis, kas visus noslīcinājis. Izglābušies tikai skroderi, kas uzminējuši ezera vārdu.