Par ezeru celšanos veci ļaudis stāsta dažādi, ka tie esot staigājuši pa gaisu un zināmās vietās nolaidušies atkal zemē, pie kam dažus lopus un mājas sevim par upuri paturējuši. No gaisā esošā ezera dažkārt dzīvas zivis zemē kritušas.

Drustu ciemā, mazu gabaliņu no Aulu kalna valsts nama senos laikos stāvējuši muižas laidari ar zaļām ganībām un auglīgām druvām. Vienā dienā, kad Vaiveles ezers nācis vārīdamies un kūsēdams pa gaisu, pašlaik ganījušies lopi šā ezera vietā. Saimniece, to paredzēdama, teikusi: "Dzeniet, gani, mājā, Vaivele nāk!" Tikko gani lopus sadzinuši mājā, bez diviem auniem, kas, nenieka nenojauzdami, palikuši badoties, ezers gāzies ar lielu troksni zemē, laidarus un aunus par upuri līdz paņemdams. Ezeru tāpēc nosaukuši par Vaiveles ezeru. Vēl priekš kādiem gadiem skaidrā laikā esot ezera vidū mājas redzētas un auni badoties manīti. Reiz atkal zvejnieki zvejodami laidara vārtus malā izvilkuši un dažas citas nepazīstamas lietas atraduši.