Raņķu pagastā pie Plāņu mājām reiz bijis liels ezers, vārdā Veiķis. Uz ezeru neviens nav gājis, un viņš bijis pavisam atstāts nomaļus. Ezeram tā vieta nemaz nav patikusi, un tāpēc viņš sadomājies iet prom. Vienā rītā ezers pacēlies gaisā un laidies projām. Gājis un gājis, līdz nogājis pie vienām mājām Veiķeniekiem. Tur meitas velējušas kreklus un dziedājušas:

"Veiķis nāk, Veiķis nāk,

Nāk pār kalniem, nāk pār lejām.

Nāc, Veiķīt, šai vietā,

Te tev mīksta guļasvieta."

Ezers, to dzirdēdams, nolaidies zemē un palicis tur vēl līdz šai dienai guļot.

* * *

Sensenā pagātnē neesot bijuši dīķi kā tagad, bet lidinājušies pa gaisu un zemē nolaidušies tikai tad, kad kāds uzminējis, kā viņus sauc.

Viens tāds dīķis ir Lutriņu pagastā. Veiķenieku dīķis pie Veiķenieku mājām. Tur zeme bijuse pārāk izkaltuse, nebijuse neviena ūdens lāsīte, nosprāguši visi lopi un nokaltuse visa labība. Cilvēki metušies ceļos, lūguši Dievu, lai Dievs dod lietu. Te uzreiz sākuši koki nežēlīgi šņākt un radusēs briesmīga vētra. Liels ezers lidinājies par gaisu. Visi ļaudis minējuši visādus vārdus, bet ezers kā nekritis zemē, tā nekritis. Te uzreiz viena sieva bijuse izgājuse laukā un iesaukusēs: "Vai die', kā Veiķis kauc!" Tāds bijis vārds viņas sunim, un uzreiz nokritis liels, liels ezers, kas vēl šodien atrodas pie Veiķeniekiem. Nu visiem pieticis ūdens, un visi ļaudis bijuši apkārtnē bezgala pateicīgi sievai, ka uzminējuse ezera vārdu.