Pie kādām mājām katru vakaru bija nolaidusies migla, bet citā vietā nē. Tad kādu vakaru sākušas krākt un šņākt visas debesis. Mājas iedzīvotāji visi sagājuši istabā, iededzinājuši ugunis un lasījuši Bībeli. No rīta gājuši skatīties un redzējuši, ka tanī vietā, kur katru vakaru bija nolaidusies migla, ir liels ūdens klajums. Tanī vietā, kur bija nolaidies ezers, bija divi lieli vītoli. Ūdens bija tik dziļš, ka vītoliem tikai pašas spicītes bija laukā. No tā laika to ezeru iesauca par Veiķenieku jeb Dieva mestu ezeru.