Sirmā senatnē skaistā gravas malā uzkalniņā atradusies Bases pils. Senči jautri dzīvojuši savā pilī, kaimiņu netraucēti. Reiz tumšā rudens naktī pašā pusnaktī kāds klauvējis pie pils vārtiem un lūdzies vārtu sargu, lai viņu ielaižot. Vārtu sargs nikni atteicis: "Nakts laikā es iekšā nelaidīšu." Svešinieks, projām ejot, noteicis: "Nākamā gadā šai naktī šī pils nogrims." No rīta sargs uztraucis visus pils iedzīvotājus ar savu vēsti. Visi saiet uz apspriedi: ko darīt, lai pils nenogrimtu? Sprieda ilgi un dažādi. Daži teica: "Uzcelsim pili uz gariem un resniem baļķiem." Citi atkal: "Savāksim pa visiem ciemiem linus un novīsim resnu un stipru striķi, un atsiesim pie resnā ozola, kas atrodas durvju priekšā." No visiem tika pieņemts pēdējais. Sākās rosīgs darbs, ciemos tūlīt sāka kūpēt rijas, visi strādāja pie linu mīstīšanas, sievas pie kulstīšanas, un neilgā laikā bija jau savesti desmit birkavi vislabākie lini. Tika izmeklēti desmit labākie striķu vijēji, un desmit vīri ķērās pie darba. Sākās arī celmu laušana un darvas tecināšana, ar ko nodarvot resno striķi. Drīz visi darbi bija padarīti, pils atsieta pie resnā ozola. Visi ar baiļu trīsām gaidīja pienākam nākamo nakti. Pienāca gan gaidītā nakts, bet līdz pusnaktij visi pils iedzīvotāji jau dusēja saldā miegā. Pašā pusnakts stundā notika ļoti baigs sprādziens, uzreiz visi pamodās, bet bija par vēlu: pils jau bija nogrimusi. Resnais striķis bija ierāvis resnajam ozolam dziļu rievu. Neilgi atpakaļ resnais ozols ar rievu vēl bija redzams.