Dundagā dzīvojis kāds vīrs no vienkāršiem ļaudīm. Un tas uztaisījis brīnišķīgas ērģeles. Kad uz viņām spēlējuši, visa baznīca skanējusi, un vajadzējis vienā vietā piespiest, kad iznākuši no ērģelēm divi eņģeļi un dziedājuši līdzi. Kungi skauduši vīram par to, jo viņš bijis zemnieks un citi vācu ērģelnieki nepratuši tādas uztaisīt. Viņi izdūruši vai izdedzinājuši vīram acis, un viņš visu sava mūža otro pusi pavadījis aklībā. Kad viņš manījis, ka pēdējā stunda jau klāt, lūdzis, lai jel viņu novedot uz baznīcu; gribot pēdējo reizi savu darbu aptaustīt. Aizveduši ar' viņu. Viņš apsēdies pie ērģelēm, izņēmis dažus kauliņus, un ērģelēm nebijis vairs skaistās skaņas, un eņģeļi vairs nenākuši no ērģelēm. Kungi gan saukuši cilvēkus no svešām zemēm, bet neviens nav varējis vairs ērģeles sataisīt.

Tas esot patiesīgs notikums.