Kādreiz bijusi Dundagas pilskungam tāda nelaime - cik bērni piedzimuši, tie tūlīt nomiruši. Pilskungs ļoti nelaimīgs aizgājis uz mežu un raudājis, kam nu viņš mirdams atstāšot mantu. Pilskungam pienācis klāt vecs vīriņš, izrāvis mazu bērziņu ar saknēm, iedeva kungam un teica: "Nes šo mājās un iestādi uz pils vaļņa. Kad bērziņš izaugs tik liels, ka varēsi no tā šūpuli iztaisīt, tad tavi bērni vairs nemirs."

Kungs tā darīja. Bērziņš kādu laiku audzis, tad sācis kalst. Pilskungs bēdājās - ko nu? Tad izdomāja - nocirtis bērziņu un licis uztaisīt šūpuli. Šūpulis iznācis mazs maziņš. Tomēr bērni vairs nemiruši. Šis šūpulis glabāts no paaudžu paaudzēm līdz mūsu dienām.